Priekšā vēl ir tik daudz dienu, bet gandrīz viss svarīgais jau ir pateikts. Gandrīz, bet ne viss.
Pēc pieticīgām pusdienām piedzīvojumu un mocību meklētāji uz saviem nagiem turpināja bīdīt pašreizējās atrašanās vietas rādītāju pa satelītu "Motorola" markas tranzistoru saietam piederošajā šķidro kristālu ekrānā.
Un, lai kā vienam no viņiem tas nešķistu pretrunā ar viņa informāciju par dabas parādību uzvedību, tomēr gaisa kustība virzienā, kas bija pretējs ceļotāju atrašanās vietas marķiera pārvietojumam, arvien pieauga.
Galu galā abu biezoknī ieklīdušo vagabondu uzvedība izskatījās šādi: pusminūti sastingsti uz vietas, novērsies no ķermenī urbošajiem silikona kubiciņiem, un tad, kad vēja brāzma uz mirkli kļūst tik smieklīgi vāja, ka to beidzot var pieveikt ar apakšējo ekstremitāšu kustībām, pavirzies uz priekšu par kādiem 5-10 metriem. Ciklu atkārtot līdz bezgalībai.
Foto nebūt nav tik dramatisks kā mans stāstījums
Daudzveidības labad dažreiz sejā mums lidoja nevis smiltis, bet šķidrums: lija lietus. Ja kāds nav redzējis horizontāli līstošu lietu, iesaku – izskatās jautri. Spļāvienu, piemēram, aiznes kādus 10-15 metrus tālu.
Visapkārt virpuļo virpuļvētras virs lavas laukiem. Viena laba lieta – nokrišņu dēļ ceļš bija daudzmaz blīvs, un mums nācās tikai stumt riteņus, nevis tos tiešā nozīmē nest. Un tik un tā, vietām tā sutīja, ka es pankam piedāvāju uzsliet telti kādā graviņā. Diemžēl, tādu praktiski nebija – vienīgā vieta, kur mums bija izredzes pārnakšņot, palika pusdienu rajonā, tālu aizmugurē.
Mana telts teorijā ir vēja izturīga, bet praksē tieši šajā konkrētajā brīdī vēlmes to pārbaudīt nu nepavisam neradās.
Protams, visa šī psihodēliskā pieredze nebūtu pilnīga, ja tuvāk ceļa beigām, kad mēs jau knapi kustinājām kājas no briesmīgā, bezgalīgā noguruma, kas bija pārņēmis katru mūsu ķermeņu šūniņu, negadītos papildu bonuss – pāreja pāri braslam. Teorijā es zināju, ka tas tur ir, bet praksē ieraudzīt ledainu, mutuļojošu straumi ar nezināmu dziļumu vētras laikā, straumi, kas tev būs jāforsē – tas dod zināmu vielu pārdomām.
Emocijas jauktas
Panks, būdams pēc dabas optimists, mēģināja ietīt kājas atkritumu maisos, cerot, ka tas paglābs tās no samirkšanas. Savukārt es, apkalts ar pieredzējušu velosipēdistu atskaišu lasīšanu, un arī vienkārši praktiskāk domājošs cilvēks, nojautu, ka maisi saplīsīs jau pirmajos soļos. Tā arī notika.
Galu galā es novilku botas un pārgāju upi Vjetnamas trekinga zeķēs no viltotā NorthFace. Tas pasargāja manas dārgās pēdas no asajiem akmeņiem, ar kuriem ir nosēts upes dibens, taču savā ziņā aizsāka zeķu integritātes bojājumu sēriju, kuras pēc tam vēl kādas 10 reizes tika pakļautas tādam pašam izturības pārbaudījumam sekojošajos braslos.
Upi mēs, protams, šķērsojām. Atklājās, ka šīs lietas tehnoloģijas var būt dažādas. Var novilkt apavus un basām kājām pa akmeņiem ūdenī, kas tikai nedaudz siltāks par nulli, un tad tos uzvilkt, būs patīkami un sausi. Bet ilgi. Var brīst biezās zeķēs: ne tik ļoti cieš pēdas, bet samirkušās zeķes arī ilgi jānovelk no uzbriedušās ādas. Var iet, neiespringstot – ja spīd saule, izžūs pavisam ātri, jo vējš Islandē nekad nerimstas, sanāk tāda kā appūšana ar apsildi.
Mums pēc tam gadījās pa 5-10 brasliem dienā visā Islandes iekšzemes daļā, un mēs tā pieradām, ka pat īpaši neapstājāmies.
Lūk, beidzot foto, kas uzskatāmi demonstrē, kā mēs jutāmies
Bet dažreiz arī šādi
Lai nu kā, tas viss nepavisam nebija velti. Tikai pārdzīvojot šo ekstrīmu, var saprast īsto Islandes dabu un to cilvēku garu, kas te dzīvo. Šī diena iespiedās atmiņā tik spēcīgi, kā gandrīz neviens cits ceļojums manā mūžā. Pēc pārdzīvojumu intensitātes to varētu salīdzināt varbūt vienīgi ar vienas dienas kāpienu Fansipanāvai ar staigāšanu pa sniegu Melnkalnē.
Kad es redzu šo fotogrāfiju, man uzreiz skudriņas pār muguru skrien. Tāds lūk es esmu jutīgs.
Lai cik ilgi arī neturpinājās šis Sīzifa darbs, mēs tomēr nokļuvām līdz punktam, kurp tiecāmies – Landmannahellir kempingam. Godīgi sakot, tas notika savā ziņā nejauši, jo es noguruma dēļ vairs īsti nesapratu, kur mums jānogriežas un kurš ceļš uz kempingu ir tuvāk. Es taču varēju izdomāt, ka upei pāri labāk nebrist, bet iet turpat blakus, tomēr viss sakrita veiksmīgi.
Un te notika kārtējais brīnums, kas bija pats lielākais un neticamākais visā ceļojumā. Kas arī ir loģiski, jo pirms tam mēs godam izturējām vislielāko pārbaudījumu.
30 km vētras nepagāja velti
Sanāca tā, ka līdz pašam kempingam mēs neaizgājām un mēģinājām uzsliet telti pie ēkas ar dušām, lai aizsegtos no vēja. Blakus bija dažas naktsmītņu mājiņas, bet centrā atradās vislielākā un no pārējām atšķirīgākā. Es jau nodomāju, ka tā ir uzrauga būda, taču vienos naktī iet modināt cilvēkus un pārbaudīt negribējās. Nakšņot ārā, starp citu, arī negribējās. Smadzenes iekārtotas dīvaini: ja mēs būtu atbraukuši agrāk, es tomēr būtu veicis pārrunas par nakšņošanu iekšā, bet lūk šī mentālā barjera attiecībā uz “modināt” man to neļāva izdarīt.
Savukārt Andrejs tikmēr uzreiz aizskrēja uz dušas telpu mazgāt seju, it kā viņš būtu kāda smalka dāmīte un viņa maigajai ādai jābūt rozā un gludai, kā zīdaiņa dupsim. Man to nekad nesaprast – mums bija reāli svarīgs uzdevums ar naktsmītnes vietas izvēli un telts uzstādīšanu, bet viņš, redz, aizskrēja seju mazgāt. Lai nu kā, ceļojumos vienmēr ir šādas grūtības ar dažādiem viedokļiem, un jūs paši varat izvēlēties sev piemērotāko, nav obligāti jāpakļaujas manai propagandai.
Pēc vairāku minūšu neauglīgiem strīdiem ar Andreju par ideālās telts atrašanās vietas izvēli no centrālās mājiņas izskrēja iedzēris islandietis džemperī un ar necilvēcīgu akcentu pavēstīja mums, ka tādā laikā ārā nakšņot neklājas, un tāpēc mēs tiekam aicināti iekšā.
Es aiz prieka kaut kā sabāzu atpakaļ jau pa pusei izpakoto telti un devos viņam nopakaļ. Saņēmu kārtējo mācību, kas man neko neiemācīs: nekad nevajag steigties. Telts pārvalks izrāvās man no rokām, iedomājies sevi par izpletni, un paātrinātā tempā sāka attālināties no manis pāri akmeņainajam laukam un tālāk, kalnos.
Kaut kādam nožēlojamam auduma gabalam es spītībā nepadošos, tāpēc iedomājos sevi esam sprinteris un uzstādīju personīgo rekordu trīssimt metru distancē. Par laimi, pārvalks aizķērās aiz akmeņiem un tomēr pieklusināja apgriezienus, citādi mums nāktos telti bāzt atkritumu maisos.
Vai jāsaka, kas bija tālāk? Māja, kur ir silti, gaiši un nepūš vējš, mierīgi un laipni cilvēki, kas mūs pabaroja ar vakariņām un padzirdīja ar tēju, mīkstas gultas un tualete ar skalošanu. Tas viss izskatījās pēc absolūti nereālas pasakas, paradīzes un burvestības, un gandrīz vai lika man apraudāties.